Jaukie mirkļi

Ir jauki saņemt no Viņas kaut ko manam vēderam un kaut ko manai dvēselei.
Ir tik jauki ieskatīties Viņa acīs un justies drošībā.
Ir tik jauki, ka Viņš tevi samīļo un negrib laist vaļā.
Ir tik jauki, ka Viņš aizmieg uz tava dīvāna un tu vari viņu vērot.
Ir tik jauki atgriezties un saņemt siltus apskāvienus un stāstus par to, kas noticis.
Ir tik jauki dzīvot, bet drīz es noteikti tā nedomāšu, jo darbi, kas man ir jāizdara, ir pārāk daudz.

Savādi

cik bieži tu atceries par saviem mīļajiem, draugiem un ienaidniekiem?Domas maisās kaut kur tālumā, tuvākajā pagātnē. Es nespēju izdomāt cik daudz laika veltu saviem draugiem un, kurus cilvēkus vispār es varētu saukt šajā vārdā. Es ātri pieķeros, bet pēc cik ilga laika es spēju dot savu uzticību? Pēc cik ilga laika esmu gatava šo jauniegūto draugu samīļot un veltīt viņam kādu siltu vārdu. Man personīgi, ir tik grūti uzticēties. Brīžiem jūtu, ka uzvedos kā ledus gabals, jo nespēju dabūt savas emocijas ārā no sevis, tās tur paliek un iespējams nekad nenonāk pie adresāta.
Un šo visu pārdomājot man gribas laboties, es nevēlos būt auksta, bezsirdīga, es vēlos dot siltumu. Vēlos, bet vai izdosies.

č e t r s t ū r i s

Četrstūris. Tam ir četri stūri, cik savādi, vai ne? Nu labi, tas ne pavisam nav savādi. Šai te figūrai ir liela nozīme mūsu dzīvē. Kā tev šķiet, cik bieži tu to redzi? Bieži, vai ne?
Tev patīk turēt sevi rāmjos. Tev patīk pataisīt dzīvi melnbaltu un to ielikt skaistā krāsainā rāmī, tā lai visi redzētu cik tas skaists, bet es gribu redzēt to, kas slēpjas aiz tā rāmja, tas man ir svarīgāks. Es negribu ierobežotību, es gribu plašumu un to vari sniegt citiem tikai un vienīgi TU.

Laika trūkums organismā.

Gribas tā paņemt siltas tējas krūzi rokās, ietīties mīļotā azotē un pilnīgi ne par ko nedomāt. Vienkārši izbaudīt mirkli un aizmirst visas rūpes, kas nomāc gan manu, gan citu pasauli, bet tas nav iespējams, jo laiks skrien tik ātri, ka nevar tam izsekot līdzi. Liekas, ka tas mani drīz ieraust laika virpulī un aiznesīs desmit gadus uz priekšu.
Gribas vienkārši aizmirst visu, bet tam nav laika, jo ja nedomāšu, kas man jādara tālāk, tad pazaudēšu viegli pazaudējamo laiku un to vairs neatgūšu.
GRIBU IZBAUDĪT LAIKA RATU.

Ir labi.

Bet ja stāvot ar abām kājām peļķē
Ir labi, ja man esi tu.

Šīs dienas es dzīvoju kā pasakā. Man ir viņš un es esmu viņam. Dažbrīd liekas, ka tas ir pārāk labi lai būtu patiesība, bet dažbrīd liekas, ka es nemaz to neesmu pelnījusi. Pienāk vakars un man atkal no viņa jāšķiras. Mēs novēlam viens otram saldus sapņus un mana pasaka pazūd un es atgriežos realitātē, kur cilvēkiem ir problēmas, kur cilvēki ir neapmierināti ar dzīvi un katru mīļu mirkli par to sūdzas. Šādos mirkļos es vēlos nonāk viņa apskāvienos lai atkal justos labi un mīlēti.
ES TEVI MĪLU, MANU RUNČUK!

Karš

Ir 2009. gads un manā "Dienesta viesnīcas" istabā ir sācies karš. Katru rītu pamostos ar domu "Hmm, vai šodien ar mani kāds runās vai nē?" Es gan atrodos karalauka vidū, kaut gan nemaz nevēlos tur atrasties. Es vēlos lai es šeit nebūtu bijusi, kad tas viss sākās, jo es nespēju izprast ne pirmo fronti, ne otro. Tāda sajūta, ka esmu ko palaidusi garām, kaut ko ļoti neizprotamu un tagad neko nespēju saprast. Lai nu kā, normāla dzīve te vairs nebūs. Karš varbūt beigsies, bet rētas paliks un tās nesadzīs. Tās paliks, bet es jau būšu prom, es nebūšu šeit, cerams, un man nebūs jāredz šīs mokas, ko es neizprotu.
Savā ziņā tas ir tik grūti, es domāju, palikt neitrālam. Ir tik ļoti liela vēlme palīdzēt tam, kam tas ir vairāk vajadzīgs, jo divi pret vienu nav īsti godīgi, bet ko gan es varu runāt. Tai nevajadzētu būt manai darīšanai. Patiesībā, es jūtu, ka kāds to nožēlo, to, ka piedalījies šajā kaujā. Tas ir redzams, bet ir jau par vēlu to labot. Rētas ir cirstas un brūces tik ātri nedzīst.

Runājot ar savu vīriņu par šo visu mēs nonācām pie secinājuma, ka esam diezgan līdzīgi, bet tajā pašā laikā mēs esam atšķirīgi un viens otru papildinām. Man viņš ir vajadzīgs un es viņam, tikai viņš patiešām zin, kas norisinās manā prātā un sirdī.

Viss iet uz galu un tam nav malas. Es īsti nesaprotu kas notiek. Liekas, ka apkārt ir liels bardaks un dažreiz es atrodos tā vidū, dažreiz visu pacietīgi vēroju no malas. Dienas mijas ar naktīm un mana dzīve stāv uz vietas, tajā nav ne prieka ne bēdas, ir tikai daži saules stariņi, kas sasilda manu dzīvi. Pie viena no stariņiem pieder mana ģimene - mamma, tētis, mazais mīļais brāļuks, kas gan spēj izdarīt arī ko muļķīgi un krītošu uz nerviem. Pie otra stariņa pieder mans mīļotais vīriņš, kas vienmēr cenšas mani iepriecināt un sasildīt gan fiziski, gan garīgi. Trešajā stariņā uzskaitāmas būtu manas meitenes, kuras mani pacietušas vairāk par gadu. Viņas ir patiešām foršas. Pie pārējiems saules stariņiem pieskaitāmi cilvēki, kam esmu mīļa un kaut ko nozīmēju. Ja tā paskaita, tad sanāk diezgan daudz saules stariņi, tas nozīmē, ka vajadzētu būt laimīgai, bet es tāda neesmu...

P.S. Es tik ļoti gribu Ziemassvētkus - mīlestības svētkus. Tad es būšu brīva no domām, būšu prom no bardaka, cerams uz visiem laikeim, bet man viņas pietrūks, manas mīļās.