Ir 2009. gads un manā "Dienesta viesnīcas" istabā ir sācies karš. Katru rītu pamostos ar domu "Hmm, vai šodien ar mani kāds runās vai nē?" Es gan atrodos karalauka vidū, kaut gan nemaz nevēlos tur atrasties. Es vēlos lai es šeit nebūtu bijusi, kad tas viss sākās, jo es nespēju izprast ne pirmo fronti, ne otro. Tāda sajūta, ka esmu ko palaidusi garām, kaut ko ļoti neizprotamu un tagad neko nespēju saprast. Lai nu kā, normāla dzīve te vairs nebūs. Karš varbūt beigsies, bet rētas paliks un tās nesadzīs. Tās paliks, bet es jau būšu prom, es nebūšu šeit, cerams, un man nebūs jāredz šīs mokas, ko es neizprotu.
Savā ziņā tas ir tik grūti, es domāju, palikt neitrālam. Ir tik ļoti liela vēlme palīdzēt tam, kam tas ir vairāk vajadzīgs, jo divi pret vienu nav īsti godīgi, bet ko gan es varu runāt. Tai nevajadzētu būt manai darīšanai. Patiesībā, es jūtu, ka kāds to nožēlo, to, ka piedalījies šajā kaujā. Tas ir redzams, bet ir jau par vēlu to labot. Rētas ir cirstas un brūces tik ātri nedzīst.
Runājot ar savu vīriņu par šo visu mēs nonācām pie secinājuma, ka esam diezgan līdzīgi, bet tajā pašā laikā mēs esam atšķirīgi un viens otru papildinām. Man viņš ir vajadzīgs un es viņam, tikai viņš patiešām zin, kas norisinās manā prātā un sirdī.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru