Viss iet uz galu un tam nav malas. Es īsti nesaprotu kas notiek. Liekas, ka apkārt ir liels bardaks un dažreiz es atrodos tā vidū, dažreiz visu pacietīgi vēroju no malas. Dienas mijas ar naktīm un mana dzīve stāv uz vietas, tajā nav ne prieka ne bēdas, ir tikai daži saules stariņi, kas sasilda manu dzīvi. Pie viena no stariņiem pieder mana ģimene - mamma, tētis, mazais mīļais brāļuks, kas gan spēj izdarīt arī ko muļķīgi un krītošu uz nerviem. Pie otra stariņa pieder mans mīļotais vīriņš, kas vienmēr cenšas mani iepriecināt un sasildīt gan fiziski, gan garīgi. Trešajā stariņā uzskaitāmas būtu manas meitenes, kuras mani pacietušas vairāk par gadu. Viņas ir patiešām foršas. Pie pārējiems saules stariņiem pieskaitāmi cilvēki, kam esmu mīļa un kaut ko nozīmēju. Ja tā paskaita, tad sanāk diezgan daudz saules stariņi, tas nozīmē, ka vajadzētu būt laimīgai, bet es tāda neesmu...
P.S. Es tik ļoti gribu Ziemassvētkus - mīlestības svētkus. Tad es būšu brīva no domām, būšu prom no bardaka, cerams uz visiem laikeim, bet man viņas pietrūks, manas mīļās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru