Mūsu stāsts...

Reiz sen senos laikos...

Patiesībā tas nemaz nebija tik sen, bet pasakas ar laimīgām beigām cienīgs stāsts, tas gan ir, vismaz priekš mums.

Latvijā sastopama tāda kustība, ko dēvē par skautiem. Un šī kustība bija arī tā, kas saveda mūs kopā.

Skautos sāku iet pavisam nepareizo iemeslu vadīta. Tas notika pirms, apmēram, 4 gadiem un pavisam cita puiša dēļ. Sākumā pat Edgaru īsti nepamanīju un nenovērtēju kā iespējamo kandidātu attiecībām. Arī viņš atzinās, ka sākumā nebija nekādas intereses, jo uzskatīja, ka man ir jau citas attiecības.

Viss sākās kādā ziemas nometnē, kur mēs gulējām katrs savā guļammaisā, bet viens otram blakus. Es biju ļoti, ļoti nosalusi, tādēļ tā nemanāmi virzījos Edgaram tuvāk, bet ne tik tuvi lai pavisam spētu sasildīties. Nevarēju taču uzmākties pilnīgi svešam cilvēkam. Tad kad bijām jau kopā viņš atzinās, ka mana zobu klabēšana bija diezgan neizturama, jo arī viņam gribējās mani sasildīt.

Vēlāk sākās sarakste portālā draugiem.lv un es sapratu, ka viņš ir brīnišķīgs cilvēks. Diemžēl attiecībām nebiju gatava, jo nesen biju pārdzīvojusi savu pirmo mīlestību. Edgars kļuva man par ļoti labu draugu. Patiesībā, viņš mani izārstēja un iemācīja atkal uzticēties vīriešiem. Viņš jau bija manī iemīlējies, bet es diemžēl spēju atbildēt tikai ar draudzīgām jūtām.

Vēlāk sākām mēģināt kaut ko jau attiecību ziņā, bet tā kā vispār nezināju ko vēlos no dzīves, no attiecībām, tad sanāca tā, ka vairākas reizes pašķīrāmies manis dēļ. Bet viņš par mani cīnījās un ar katru reizi vairāk sapratu, ka bez viņa dzīvot nespēju un, ka viņš ir man vajadzīgs.

Tā nu esam kopā jau vairāk kā 2 gadus un šajā kopā būšanas laikā saņēmu arī bildinājumu. Esmu patiesi laimīga kopā ar viņu un zinu, ka arī viņš nenožēlo to cīņu, ko izcīnīja. Protams, citi var domāt, ka esam par jaunu, bet es zinu savā sirdī, ka viņš ir tas īstais un vienīgais.

To pamanīja tikai Čaks.

Tu peldi pa straujo dzīvības straumi nepamanot ne līdzcilvēkus, ne skaistās dabas ainas, ne rūgtos cilvēku pārdzīvojumus, kas kā smaga nasta veļas pār viņu vienkāršajām dzīvēm. Tu redzi tikai sevi un nevēlies redzēt to, kas notiek tev apkārt.

- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -

Tad tu atver acis un ieraugi, ka apkārt ir arī cita dzīvība. Tu redzi lietu skaistumu un spēj tās novērtēt. Tu esi paskatījies uz pasauli ar Aleksandra Čaka acīm.

P.S. Starp citu šie citāti ir no mana domraksta un smieklīgākais ir tas, ka skolotāja domāja, ka pirmais citāts ir norakstīts no kādas grāmatas, tādēļ samazināja manu atzīmi. Tas man šķiet diezgan smieklīgi, bet ko nu padarīsi, tā jau ir pagātne.

Simona uz klāja!

Tik līgani un viegli tiek pāršķelta ūdens virsma un tajā peldošie ledus gabali, kas vēl liecina par auksto ziemu, kura jau ir mazliet piemirsta un pavasaris pārņem visu ķermeni. Tālumā paliek Rīgas rūpnieciskais rajons un es dodos iekšā lai sasildītu nosalušo degunu.
Šis brauciens bija patiešām jauks un pilns patīkamu emociju, bet protams es jau neiztieku bez slimošanas, kā gan citādi, tādēļ piekrācu pilnu istabiņu, apklepoju savus mīļos, bet vismaz neliku pārāk bieži klausīties savā vāvuļošanā, jo balss bija kā akā iekritusi. Arī Lāsmiņai piemetās kaut kāda dīvainība, kura izpaudās temperatūrā un vēdera sāpēs. Auč. Tā nu mēs divas slimnieces un Edgars, Madara, Kristīne[saukta par Simonu] devāmies ceļā un dalījām vienu kajīti. Patiesībā, kajītē drīkst gulēt tikai 4 cilvēki, bet kāda atšķirība, es biju tik labiņa, ka savu mazo gultiņu dalīju ar savu mīļumu un krācu viņam ausī, bet viņš to pārdzīvoja. Varu pastāstīt kā Kristīne kļuva par SImonu. Pavisam vienkārši. Bija radusies kļūda un uz biļetes, iekāpšanas, kartes vai vēl sazin kā viņa bija nodēvēta par Simonu. Tas taču ir tik patīkami, satraukties par to vai tu tiksi uz prāmja vai nē, un Kristīne no visas sirds izbaudīja šo jauko satraukšanos, un pat satraucās par daudz, bet varu pačukstēt, ka pilnīgi sveika un vesela viņa ir atgriezusies no Zviedrijas, varbūt tikai kāds sirms matiņš kaut kur rēgojas.
Sarunas bija diezgan interesantas - par kaijām ar tumšiem stikliem, par Kristīnes paranoju no visa iespējamā un vēl dažādas muļķības. Uzzināju, ka mans mīļotais būtu labs gids, jo pat brīžiem es noticēju viņa pasaciņām, par to, ka mums uzbrūk baltkrievi un, ka mencas vislabāk pārdot ir Krievijā. AR visiem šiem cilvēciņiem bija ļoti jauki un runājot par cilvēciņi, es saprotu, ka man ir paveciens, jo mūziķi ir patiešām jauki, jautri cilvēki. Man patīk atrasties šādā vidē, bet mīļuma klātbūtnē labpār atrastos visu mūžu. Gandrīz visi jaukie cilvēki, kurus pazīstu ir muzikāli un tas jau kaut ko nozīmē.

Jaukie mirkļi

Ir jauki saņemt no Viņas kaut ko manam vēderam un kaut ko manai dvēselei.
Ir tik jauki ieskatīties Viņa acīs un justies drošībā.
Ir tik jauki, ka Viņš tevi samīļo un negrib laist vaļā.
Ir tik jauki, ka Viņš aizmieg uz tava dīvāna un tu vari viņu vērot.
Ir tik jauki atgriezties un saņemt siltus apskāvienus un stāstus par to, kas noticis.
Ir tik jauki dzīvot, bet drīz es noteikti tā nedomāšu, jo darbi, kas man ir jāizdara, ir pārāk daudz.

Savādi

cik bieži tu atceries par saviem mīļajiem, draugiem un ienaidniekiem?Domas maisās kaut kur tālumā, tuvākajā pagātnē. Es nespēju izdomāt cik daudz laika veltu saviem draugiem un, kurus cilvēkus vispār es varētu saukt šajā vārdā. Es ātri pieķeros, bet pēc cik ilga laika es spēju dot savu uzticību? Pēc cik ilga laika esmu gatava šo jauniegūto draugu samīļot un veltīt viņam kādu siltu vārdu. Man personīgi, ir tik grūti uzticēties. Brīžiem jūtu, ka uzvedos kā ledus gabals, jo nespēju dabūt savas emocijas ārā no sevis, tās tur paliek un iespējams nekad nenonāk pie adresāta.
Un šo visu pārdomājot man gribas laboties, es nevēlos būt auksta, bezsirdīga, es vēlos dot siltumu. Vēlos, bet vai izdosies.

č e t r s t ū r i s

Četrstūris. Tam ir četri stūri, cik savādi, vai ne? Nu labi, tas ne pavisam nav savādi. Šai te figūrai ir liela nozīme mūsu dzīvē. Kā tev šķiet, cik bieži tu to redzi? Bieži, vai ne?
Tev patīk turēt sevi rāmjos. Tev patīk pataisīt dzīvi melnbaltu un to ielikt skaistā krāsainā rāmī, tā lai visi redzētu cik tas skaists, bet es gribu redzēt to, kas slēpjas aiz tā rāmja, tas man ir svarīgāks. Es negribu ierobežotību, es gribu plašumu un to vari sniegt citiem tikai un vienīgi TU.

Laika trūkums organismā.

Gribas tā paņemt siltas tējas krūzi rokās, ietīties mīļotā azotē un pilnīgi ne par ko nedomāt. Vienkārši izbaudīt mirkli un aizmirst visas rūpes, kas nomāc gan manu, gan citu pasauli, bet tas nav iespējams, jo laiks skrien tik ātri, ka nevar tam izsekot līdzi. Liekas, ka tas mani drīz ieraust laika virpulī un aiznesīs desmit gadus uz priekšu.
Gribas vienkārši aizmirst visu, bet tam nav laika, jo ja nedomāšu, kas man jādara tālāk, tad pazaudēšu viegli pazaudējamo laiku un to vairs neatgūšu.
GRIBU IZBAUDĪT LAIKA RATU.