Punkts.

Ir tik brīnišķīgi apzināties, ka pasaulē ir cilvēks kas tevi mīl un par Tevi vienmēr atceras un šos cilvēkus ir tik viegli pazaudēt. Visbiežāk tikai pēc zaudējuma Tu saproti, ko es pazaudējis un vēlies to atgūt, bet ne vienmēr ies iespēja viņu atgūt, bet man paveicās.
Viņš ir tik superīgs un pats smieklīgākais ir tas, ka neviens, nu labi, iespējams kāds nojauš, cik ļoti mīļš viņš patiesībā ir, nu vismaz pret mani. Īsts mīļuma kalngals. ^^ Bet, kuš, tas ir noslēpums. Es ceru, ka sava dzīvē vairs nepieļaušu stulbas kļūdas attiecībā uz viņu, jo viņa tuvums man palīdz justies labāk, viņš liek man un manai sirdij sasilt.
Tagad, sēžot mājas, saprotu cik gan labi ir šeit, bet kaut kas trūkst un tas ir viņš, kas šeit diemžēl nav, bet peč pāris gadiem, mm...
Atceros, cik cilvēki bija sašutuši par mūsu mazliet pārgalvīgo lēmumu. Īstenībā no sākuma nemaz nesagaidīju nekādus apsveikuma vārdus. "Tas ir pārāk agri", "Tev ir tikai 17". Pretīgi, bet esmu jau ar to samierinājusies, jo man vienalga ko viņi domā. Es viņu mīlu un viss, punkts.