Ir labi.

Bet ja stāvot ar abām kājām peļķē
Ir labi, ja man esi tu.

Šīs dienas es dzīvoju kā pasakā. Man ir viņš un es esmu viņam. Dažbrīd liekas, ka tas ir pārāk labi lai būtu patiesība, bet dažbrīd liekas, ka es nemaz to neesmu pelnījusi. Pienāk vakars un man atkal no viņa jāšķiras. Mēs novēlam viens otram saldus sapņus un mana pasaka pazūd un es atgriežos realitātē, kur cilvēkiem ir problēmas, kur cilvēki ir neapmierināti ar dzīvi un katru mīļu mirkli par to sūdzas. Šādos mirkļos es vēlos nonāk viņa apskāvienos lai atkal justos labi un mīlēti.
ES TEVI MĪLU, MANU RUNČUK!

Karš

Ir 2009. gads un manā "Dienesta viesnīcas" istabā ir sācies karš. Katru rītu pamostos ar domu "Hmm, vai šodien ar mani kāds runās vai nē?" Es gan atrodos karalauka vidū, kaut gan nemaz nevēlos tur atrasties. Es vēlos lai es šeit nebūtu bijusi, kad tas viss sākās, jo es nespēju izprast ne pirmo fronti, ne otro. Tāda sajūta, ka esmu ko palaidusi garām, kaut ko ļoti neizprotamu un tagad neko nespēju saprast. Lai nu kā, normāla dzīve te vairs nebūs. Karš varbūt beigsies, bet rētas paliks un tās nesadzīs. Tās paliks, bet es jau būšu prom, es nebūšu šeit, cerams, un man nebūs jāredz šīs mokas, ko es neizprotu.
Savā ziņā tas ir tik grūti, es domāju, palikt neitrālam. Ir tik ļoti liela vēlme palīdzēt tam, kam tas ir vairāk vajadzīgs, jo divi pret vienu nav īsti godīgi, bet ko gan es varu runāt. Tai nevajadzētu būt manai darīšanai. Patiesībā, es jūtu, ka kāds to nožēlo, to, ka piedalījies šajā kaujā. Tas ir redzams, bet ir jau par vēlu to labot. Rētas ir cirstas un brūces tik ātri nedzīst.

Runājot ar savu vīriņu par šo visu mēs nonācām pie secinājuma, ka esam diezgan līdzīgi, bet tajā pašā laikā mēs esam atšķirīgi un viens otru papildinām. Man viņš ir vajadzīgs un es viņam, tikai viņš patiešām zin, kas norisinās manā prātā un sirdī.

Viss iet uz galu un tam nav malas. Es īsti nesaprotu kas notiek. Liekas, ka apkārt ir liels bardaks un dažreiz es atrodos tā vidū, dažreiz visu pacietīgi vēroju no malas. Dienas mijas ar naktīm un mana dzīve stāv uz vietas, tajā nav ne prieka ne bēdas, ir tikai daži saules stariņi, kas sasilda manu dzīvi. Pie viena no stariņiem pieder mana ģimene - mamma, tētis, mazais mīļais brāļuks, kas gan spēj izdarīt arī ko muļķīgi un krītošu uz nerviem. Pie otra stariņa pieder mans mīļotais vīriņš, kas vienmēr cenšas mani iepriecināt un sasildīt gan fiziski, gan garīgi. Trešajā stariņā uzskaitāmas būtu manas meitenes, kuras mani pacietušas vairāk par gadu. Viņas ir patiešām foršas. Pie pārējiems saules stariņiem pieskaitāmi cilvēki, kam esmu mīļa un kaut ko nozīmēju. Ja tā paskaita, tad sanāk diezgan daudz saules stariņi, tas nozīmē, ka vajadzētu būt laimīgai, bet es tāda neesmu...

P.S. Es tik ļoti gribu Ziemassvētkus - mīlestības svētkus. Tad es būšu brīva no domām, būšu prom no bardaka, cerams uz visiem laikeim, bet man viņas pietrūks, manas mīļās.

Punkts.

Ir tik brīnišķīgi apzināties, ka pasaulē ir cilvēks kas tevi mīl un par Tevi vienmēr atceras un šos cilvēkus ir tik viegli pazaudēt. Visbiežāk tikai pēc zaudējuma Tu saproti, ko es pazaudējis un vēlies to atgūt, bet ne vienmēr ies iespēja viņu atgūt, bet man paveicās.
Viņš ir tik superīgs un pats smieklīgākais ir tas, ka neviens, nu labi, iespējams kāds nojauš, cik ļoti mīļš viņš patiesībā ir, nu vismaz pret mani. Īsts mīļuma kalngals. ^^ Bet, kuš, tas ir noslēpums. Es ceru, ka sava dzīvē vairs nepieļaušu stulbas kļūdas attiecībā uz viņu, jo viņa tuvums man palīdz justies labāk, viņš liek man un manai sirdij sasilt.
Tagad, sēžot mājas, saprotu cik gan labi ir šeit, bet kaut kas trūkst un tas ir viņš, kas šeit diemžēl nav, bet peč pāris gadiem, mm...
Atceros, cik cilvēki bija sašutuši par mūsu mazliet pārgalvīgo lēmumu. Īstenībā no sākuma nemaz nesagaidīju nekādus apsveikuma vārdus. "Tas ir pārāk agri", "Tev ir tikai 17". Pretīgi, bet esmu jau ar to samierinājusies, jo man vienalga ko viņi domā. Es viņu mīlu un viss, punkts.