Reiz sen senos laikos...
Patiesībā tas nemaz nebija tik sen, bet pasakas ar laimīgām beigām cienīgs stāsts, tas gan ir, vismaz priekš mums.
Latvijā sastopama tāda kustība, ko dēvē par skautiem. Un šī kustība bija arī tā, kas saveda mūs kopā.
Skautos sāku iet pavisam nepareizo iemeslu vadīta. Tas notika pirms, apmēram, 4 gadiem un pavisam cita puiša dēļ. Sākumā pat Edgaru īsti nepamanīju un nenovērtēju kā iespējamo kandidātu attiecībām. Arī viņš atzinās, ka sākumā nebija nekādas intereses, jo uzskatīja, ka man ir jau citas attiecības.
Viss sākās kādā ziemas nometnē, kur mēs gulējām katrs savā guļammaisā, bet viens otram blakus. Es biju ļoti, ļoti nosalusi, tādēļ tā nemanāmi virzījos Edgaram tuvāk, bet ne tik tuvi lai pavisam spētu sasildīties. Nevarēju taču uzmākties pilnīgi svešam cilvēkam. Tad kad bijām jau kopā viņš atzinās, ka mana zobu klabēšana bija diezgan neizturama, jo arī viņam gribējās mani sasildīt.
Vēlāk sākās sarakste portālā draugiem.lv un es sapratu, ka viņš ir brīnišķīgs cilvēks. Diemžēl attiecībām nebiju gatava, jo nesen biju pārdzīvojusi savu pirmo mīlestību. Edgars kļuva man par ļoti labu draugu. Patiesībā, viņš mani izārstēja un iemācīja atkal uzticēties vīriešiem. Viņš jau bija manī iemīlējies, bet es diemžēl spēju atbildēt tikai ar draudzīgām jūtām.
Vēlāk sākām mēģināt kaut ko jau attiecību ziņā, bet tā kā vispār nezināju ko vēlos no dzīves, no attiecībām, tad sanāca tā, ka vairākas reizes pašķīrāmies manis dēļ. Bet viņš par mani cīnījās un ar katru reizi vairāk sapratu, ka bez viņa dzīvot nespēju un, ka viņš ir man vajadzīgs.
Tā nu esam kopā jau vairāk kā 2 gadus un šajā kopā būšanas laikā saņēmu arī bildinājumu. Esmu patiesi laimīga kopā ar viņu un zinu, ka arī viņš nenožēlo to cīņu, ko izcīnīja. Protams, citi var domāt, ka esam par jaunu, bet es zinu savā sirdī, ka viņš ir tas īstais un vienīgais.
